Svešinieki pie viena galda. “Tu apzinies, ka pēdējo divu nedēļu laikā taksometriem esi iztērējusi astoņdesmit eiro”
Anete nolika somu uz grīdas un paskatījās uz vīru. Māris sēdēja pie virtuves galda ar viņas tālruni rokās — tieši viņas, nevis savējo — un skatījās uz viņu ar tādu izteiksmi, it kā būtu pieķēris viņu kaut ko nopietnā.
— Noliec tālruni, — viņa mierīgi noteica.
— Es tikai skatos izrakstu. Mums ir jāsaprot, kur paliek nauda.
— Mums?
Viņa nepaaugstināja balsi. Vienkārši šis mazais vārds palika karājamies gaisā starp viņiem, un abi sajuta tā svaru. Māris nolika tālruni uz galda ar ekrānu uz leju — žests, kam vajadzēja izskatīties pēc izlīguma, bet kas izskatījās pēc atkāpšanās.
— 80 eiro taksometram ir daudz, Anet.
— Tas ir tāpēc, ka es strādāju līdz vēlam vakaram un nevēlos braukt ar trolejbusu vienpadsmitos vakarā. — Viņa atvēra ledusskapi, aizvēra to, tā arī neko nepaņēmusi. — Bet tu, starp citu, cikos aizgāji gulēt?
Viņš neatbildēja. Aiz sienas, savā istabā, Elīna noņēma austiņas un sāka klausīties. Viņi iepazinās pirms divdesmit gadiem kādas būvniecības kompānijas korporatīvajā pasākumā, kur Anete toreiz strādāja par ierindas grāmatvedi, bet Māris bija ieradies kā viesis — draugs atveda. Viņš toreiz bija pārliecināts, skaļš, prata ieiet jebkurā telpā tā, ka viņu uzreiz pamanīja. Anetei tas patika. Viņa pati bija citādāka — klusa, konkrēta, no tām, kas nerunā lieku. Viņi labi papildināja viens otru — vismaz tā šķita pirmos desmit gadus.
Māris auga. No vidējā līmeņa menedžera kļuva par komercdirektoru — sākumā nelielā loģistikas kantorī, pēc tam lielākā uzņēmumā. Pelnīja labi. Anete tajā laikā arī bija pakāpusies — kļuva par vecāko grāmatvedi, pēc tam galveno, pēc tam atkal vecāko, kad nomainīja darbu uz mierīgāku vietu. Viņi paņēma hipotekāro kredītu trīsistabu dzīvoklim Teikā, piedzima Elīna, dzīvoja bez īpašiem satricinājumiem. Bet pēc tam pagājušā gada jūlijā Māris pārnāca mājās un pateica, ka ir aizgājis no darba.
— Ir labs piedāvājums, — viņš toreiz teica. — Vienkārši mazliet jāpagaida, kamēr visu noformēs.
Anete jautāja — kas par piedāvājumu, no kā, ar kādiem nosacījumiem. Viņš atbildēja izvairīgi: nopietni cilvēki, labs projekts, viss tūlīt būs. Viņa nesāka izdarīt spiedienu. Nolēma — pieaudzis cilvēks, pats tiks galā.
Pagāja septiņi mēneši
Elīna iznāca virtuvē pusdesmitos, kad vecāki jau bija izklīduši pa dažādām istabām — ierasts viņu pēdējā laika sarunu iznākums. Viņa ielēja sev ūdeni un apstājās pie loga. Marts no āras skatījās ar pelēku vakaru — kaili koki, laternas mitrajā gaisā, slapjš asfalts. Tēvs sēdēja viesistabā pie ieslēgta televizora, bet skatījās nevis ekrānā, bet kaut kur garām. Viņš pēdējā laikā bieži tā sēdēja — ar tāda cilvēka izteiksmi, kurš gaida zvanu. Zvans tā arī nepienāca.
— Tēt, — Elīna teica no durvīm. — Vai tu vispār šodien ēdi?
— Ēdu, — neatgriežoties viņš atbildēja.
— Tur zupa stāv.
— Elīn, ej mācies.
Viņa brīdi pastāvēja un aizgāja. Baigi diskutēt negribējās, bet runāt nebija par ko. Viņa jau sen bija pamanījusi likumsakarību: kad tēvam uzdeva konkrētus jautājumus — par darbu, par naudu, par plāniem — viņš vai nu sāka runāt vispārīgās frāzēs, vai arī novirzīja sarunu uz citu tēmu. Tas viņam padarījās labi. Agrāk Elīna domāja, ka tā ir taktika. Tagad domāja, ka tas ir ieradums. Viņas istabā uz galda gulēja janvāra izdevumu saraksts — viņa to bija sastādījusi pati, vienkārši lai saprastu kopējo ainu. Mammas alga, mīnus hipotēka, mīnus komunālie maksājumi, mīnus pārtika, mīnus viņas Latvijas Universitātes studiju maksa. Atlikums bija neliels.
Tēva papildinājums šajā sarakstā nebija — tāpēc, ka piepelnīšanās nebija. Elīna ielika lapu galda atvilktnē. Vija Anetes dzīvē parādījās pirms divpadsmit gadiem — kā priekšniece, pēc tam kā kaut kas vidējs starp kolēģi un cilvēku, kuram var pateikt par daudz un nenožēlot. Viņa bija no tiem vadītājiem, kuri par katru darbinieku zina nedaudz vairāk, nekā tie paši par sevi stāstīja — nevis aiz ziņkārības, bet tāpēc, ka prata klausīties. Tajā marta otrdienā viņas saskrējās gaitenī pirms apspriedes.
— Kā tev iet? — jautāja Vija, un šajā īsajā jautājumā bija īsta intonācija, nevis pieklājības frāze.
— Normāli, — atbildēja Anete.
— Tātad ne visai, — teica Vija un pieturēja viņu aiz elkoņa. — Klau, es pa ausu galam dzirdēju — tavs Māris joprojām ir bez darba?
Anete nedaudz saspringa.
— Meklē.
— Meklē, — Vija domīgi atkārtoja. — Anet, es nejaucos. Bet vai tu saproti, ka mūsu aprindās cilvēki runā? Es šo to dzirdēju. Nezinu detaļas, bet dzirdēju. Vai tu zini, kādos apstākļos viņš aizgāja no iepriekšējās vietas?
— Kādos? — Anete to pajautāja mierīgi, lai gan kaut kas iekšā jau sažņaudzās.
— Lūk, to es precīzi nezinu. — Vija atlaida viņas elkoni. — Vienkārši esi lietas kursā par savām darīšanām. Tu esi gudra sieviete.
Apspriede sākās pēc trim minūtēm. Anete tajā nosēdēja, skatoties savā klēpjdatorā un nedzirdot ne vārda. Andri Anete atcerējās slikti — redzēja viņu kādas trīs reizes kopīgās vakariņās, vēl toreiz, kad Māris strādāja loģistikā. Neliela auguma, rudiem matiem, no tiem cilvēkiem, kuri korporatīvajos pasākumos stāsta anekdotes. Viņa atrada viņa numuru Māra vecajā tālrunī — tas reizēm palika virtuvē lādēties. Viņa piezvanīja pa dienu, kamēr Māris bija kādā “tikšanās reizē”.
— Andri, te Anete. Māra sieva.
Pauze bija īsa, bet jūtama.
— Sveika, Anet. Sen neesam dzirdējušies.
— Jā. — Viņa nevilka garumā. — Andri, es gribu tev pajautāt tieši un gribu tiešu atbildi. Kāpēc Māris aizgāja no pēdējās darbavietas?
Ilgs klusums. Pēc tam:
— Anet, šī nav mana saruna.
— Andri.
— Klau…
— Es septiņus mēnešus velku visu pati. Hipotēku, pārtiku, Elīnas studijas. Viņš saka, ka meklē. Bet nekā nav. Vispār. — Viņas balss bija mierīga. — Man jāsaprot, kas notiek.
Andris vēl brīdi klusēja. Pēc tam sāka runāt — piesardzīgi, kā cilvēks, kurš izvēlas, cik tieši pateikt.
— Tur bija līgums. Liels, ar Skandināvijas piegādātāju. Māris to kūrēja, lika zem tā savu vārdu. Kaut kas nogāja greizi ar loģistiku pašās beigās — dokumenti, termiņi, es nezinu visas detaļas. Uzņēmums zaudēja naudu. Ne katastrofāli, bet jūtami. Viņu neatlaida ar troksni — ļāva aiziet klusu. Bet Rīgā šajā nozarē to zina. Saproti?
Anete stāvēja pie loga un skatījās uz Brīvības ielu.
— Saprotu, — viņa beidzot teica.
— Anet, viņš ir normāls vecis. Vienkārši…
— Vienkārši kas?
— Vienkārši viņam par to ir grūti runāt. Tu taču viņu pazīsti.
— Jā, — teica Anete. — Tieši tāpēc es zvanu tev, nevis viņam.
Viņa nolika cauruli un ilgi nekustējās no vietas. Sarmīte ieradās sestdien — bez brīdinājuma, kā parasti. Piezvanīja pus divpadsmitos, kad Anete tieši gatavojās doties uz “Rimi”, bet Māris vēl nebija piecēlies.
— Braucu garām, — viņa paziņoja jau no sliekšņa, tinot vaļā šalli. — Dodiet vismaz paskatīties, kā jums te klājas.
“Braucu garām” nozīmēja, ka kāds viņai bija piezvanījis. Anete nezināja precīzi kurš, bet nojauta. Māris iznāca no guļamistabas pēc divdesmit minūtēm — nomazgājies, kārtīgā kreklā, nemaz neizskatījās pēc cilvēka, kurš pēdējās divas nedēļas pa dzīvokli staigāja sporta biksēs. Māte prata viņu “savākt”. Elīna iznāca sasveicināties, pēc tam klusi atgriezās istabā. Pie galda saruna sākās par neitrālām tēmām — kā klajas, kādi laikapstākļi, kas jauns. Anete atbildēja īsi, gatavoja ēst, klausījās ar vienu ausi. Tad Sarmīte pateica to, ko Anete gaidīja no pirmās minūtes:
— Māris saka, ka viņam tagad ir sarežģīts periods. — Viņa to izrunāja Anetes virzienā, nevis dēlam. — Vīriešiem tādos brīžos ir vajadzīgs atbalsts, nevis pārmetumi.
— Kurš pārmet? — Anete neitrāli pajautāja.
— Nu, saspīlējums ir jūtams. Es taču redzu.
— Saspīlējums ir. Tas ir normāli, ja viens cilvēks maksā par visu.
Sarmīte saknieba lūpas. Māris izlikās, ka skatījās tālrunī.
— Anete, — Sarmīte teica tajā tonī, kādā prata likt saprast, ka tūlīt pateiks kaut ko svarīgu, — ģimene neturas tikai uz naudu.
— Es zinu. — Anete uzlika katlu uz plīts. — Tā turas arī uz godīgumu.
No istabas iznāca Elīna. Viņa apstājās virtuves durvīs, paskatījās uz vecmāmiņu un teica — mierīgi, bez dusmām, vienkārši kā faktu:
— Vecmāmiņ, mēs dzīvojam no mammas algas jau septiņus mēnešus. Tas nav saspīlējums, tā ir matemātika.
Sarmīte pagriezās pret viņu kā pret cilvēku, kurš pārtraucis viņu svarīgā vietā.
— Elīna, neiejaucies pieaugušo sarunā.
— Es esmu pieaugusi, — teica Elīna. — Man ir deviņpadsmit gadu, un es redzu, kā mamma pārnāk mājās vienpadsmitos, bet tētis skatās televizoru. Tu arī to redzi.
Iestājās klusums. Māris nolika tālruni un paskatījās uz meitu. Skatienā bija kaut kas, ko Elīna negaidīja, — kaut kas līdzīgs smagumam. Viņa izturēja viņa skatienu. Sarmīte aizbrauca pēc stundas. Atvadoties viņa Anetei pateica: “Tu esi laba saimniece,” — kas viņas vērtību sistēmā bija kompliments. Anete pateicās. Pēc tam, kad aizvērās durvis, Māris aizgāja uz viesistabu un vairs neiznāca līdz vakaram. Elīna iegāja pie mammas istabā un vienkārši pasēdēja blakus. Viņas nerunāja. Dažreiz ar to pietiek.
Anete izdrukāja tabulu svētdienas vakarā. Nesteidzās — darīja rūpīgi, pa mēnešiem, sākot ar augustu. Hipotēka. Komunālie maksājumi. Pārtika. Elīnas studijas. Apģērbs. Transports. Sīki izdevumi. Pretim katrai rindai bija viņas vārds vai vienkārši svītriņa tur, kur viņa maksāja ar karti bez vārda. Viņa vārda nebija nekur. Viņa izdrukāja tabulu printerī un nolika lapu uz virtuves galda. Māris to ieraudzīja no rīta, kad atnāca pēc kafijas. Viņš ilgi stāvēja un skatījās uz papīru. Anete sēdēja pretī ar krūzi un gaidīja. Elīna tajā brīdī bija universitātē — pirmdiena, pirmā lekcija.
— Kas tas ir? — Māris beidzot jautāja. Balss bija dīvaina. Vienkārši klusa.
— Tas ir mūsu budžets par septiņiem mēnešiem, — teica Anete. — Tu gribēji plānot kopā. Lūk, plānojam.
Viņš apsēdās. Paņēma lapu, paskatījās uz skaitļiem. Nolika atpakaļ.
— Anet…
— Māri, — viņa pārtrauca, — kādos apstākļos tu aizgāji no darba?
Pauze. Ilga.
— Tu zini?
— Pasaki man pats.
Viņš paberzēja pieri. Paskatījās pa logu — pelēks marta rīts virs Rīgas jumtiem, kaili zari, aukstas debesis bez neviena gaišuma.
— Tur bija līgums. Es uzņēmos vairāk, nekā varēju garantēt. Viss sabruka pēdējā brīdī. Mani neizmeta — palūdza aiziet skaisti. Es piekritu, jo domāju — pārcelšos, neviens neuzzinās, atradīšu kaut ko mēneša vai divu laikā.
— Un?
— Un izrādījās, ka mūsu nozarē visi visu zina. Mani neņem. Neatsaka tieši — vienkārši nepiezvana pēc intervijām. Vai vispār neuzaicina.
Anete klausījās. Nepārtrauca.
— Es gribēju tikt galā pats, — viņš turpināja. — Negribēju, lai tu… Negribēju tā izskatīties.
— Kā — tā?
Viņš neatbildēja uzreiz. Pēc tam pateica:
— Pēc neveiksminieka.
Anete ilgi klusēja. Skatījās uz viņu — nevis ar žēlumu un nevis ar nicinājumu. Vienkārši skatījās, kā skatās uz cilvēku, kuru pazīst divdesmit gadus un kuru tikko ieraudzīja mazliet citādāk.
— Māri, — viņa teica, — es septiņus mēnešus vilku to visu un ne vārda nepateicu. Domā, es nesapratu, ka kaut kas nav kārtībā?
— Es nedomāju, ka tu…
— Tieši tā. Tu nedomāji. — Viņa piecēlās, paņēma savu krūzi. — Es visu sapratu. Vienkārši gaidīju, kad tu pats pateiksi.
Viņš skatījās viņai mugurā.
— Kas tagad? — viņš jautāja.
— Nezinu, — viņa godīgi atbildēja. — Bet tā, kā bija, vairs nesanāks.
Elīna atgriezās no universitātes četros. Mājās bija neierasti kluss — nevis saspringti, bet tieši kluss. Cits klusums. Tēvs sēdēja viesistabā un kaut ko rakstīja klēpjdatorā. Tas bija neparasti — pēdējos mēnešus viņš sēdēja ar tālruni vai skatījās televizoru, bet klēpjdatorā iegāja reti.
— Ko tu dari? — Elīna piesardzīgi pajautāja.
— Vēstuli rakstu, — viņš teica, nepacēlis skatienu.
— Kam?
— Andrim. Gribu palūgt viņam noorganizēt tikšanos ar Ozolu.
Elīna zināja, ka Ozols ir tēva bijušais darba devējs. Uzvārdu viņa bija dzirdējusi pāris reizes, tā garāmejot.
— Kāpēc?
— Gribu parunāt. Ne par darbu — vienkārši noslēgt jautājumu normāli. Lai viņš varētu iedot neitrālu rekomendāciju, ja nu kas.
Elīna paskatījās uz tēvu. Viņš izskatījās citādāk — ne sliktāk un ne labāk, vienkārši nedaudz mazāks. It kā kaut kas no viņa būtu nokritis, kas viņu turēja taisnāku, nekā viņš patiesībā bija.
— Tas ir pareizi, — viņa teica.
— Ej mācies, — viņš atbildēja, bet jau bez iepriekšējā asuma.
Elīna aizgāja uz savu istabu, atvēra datoru, lekciju failus un ilgi sēdēja, nelasot. Domāja par to, cik ātri var pierast izlikties, ka viss ir normāli. Kā to prot pieaugušie — gadiem turēt galvā vienu, teikt citu un saukt to par savaldību. Viņas vecāki nodzīvoja kopā divdesmit gadus. Viņa pazina abus — zināja, kā māte nekad nesūdzas skaļi, bet kļūst klusāka, kad kaut kas nav kārtībā. Zināja, kā tēvs prot pārliecināt visus apkārtējos, ka kontrolē situāciju — īpaši sevi pašu. Viņi nebija slikti cilvēki. Viņi bija parasti cilvēki, kuri kādā brīdī pārstāja sarunāties par svarīgo.
Andris atzvanīja Mārim pats — dienu pēc tam, kad saņēma vēstuli.
— Tu nopietni? — viņš jautāja.
— Nopietni.
— Ozols nav ļauns cilvēks, — teica Andris. — Viņš vienkārši ir kārtīgs. Ja atnāksi bez pretenzijām — parunās.
— Es arī nāku bez pretenzijām.
— Tad es sarunāšu.
Tikšanās notika piektdienā, neitrālā kafejnīcā netālu no bijušā biroja klusajā centrā. Māris ieradās desmit minūtes agrāk — pirmo reizi ilga laikā viņš kaut kur steidzās. Ozols ieradās laikā, paspieda roku bez liekiem vārdiem un apsēdās pretī. Māris runāja aptuveni desmit minūtes. Neattaisnojās, nelūdzās darbu. Atzina, ka izgāzās ar līgumu, ka laicīgi nepacēla roku un nepateica, ka situācija iziet no kontroles. Teica, ka vēlas strādāt nozarē tālāk un ka viņam ir svarīgi, lai viņa vārds nebūtu toksisks. Ozols klausījās klusējot. Tad pajautāja:
— Kāpēc tagad? Vairāk kā pusgads pagājis.
— Tāpēc, ka agrāk es vēl domāju, ka tikšu galā pats, — atbildēja Māris.
Ozols pasmīnēja — ne ļauni, drīzāk saprotoši.
— Labi, — viņš teica. — Es tevi neslavēšu — tā būtu nepatiesība. Bet runāt sliktu arī nerunāšu. Vienkārši neitrāli. Tas ir viss, ko varu.
— Ar to pietiek, — teica Māris.
Viņi izšķīrās pēc pusstundas. Uz ielas Māris brīdi pastāvēja, skatoties uz mašīnu plūsmu. Marts bija auksts, vējš dzenāja pagājušā gada gružus pa ietvi. Bet kaut kas bija kļuvis nedaudz vieglāk. Neatrisinājās — vienkārši pārstāja spiest tik stipri. Anete par tikšanos uzzināja nevis no vīra — Elīna garāmejot pateica, ka “tētis aizbrauca pie sava bijušā priekšnieka”. Anete nesāka jautāt detaļas uzreiz. Pagaidīja vakaru.
— Kā gāja? — viņa pajautāja, kad viņi palika virtuvē divatā.
Māris pastāstīja. Īsi, bez izskaistinājumiem. Viņa klausījās.
— Labi, — viņa teica, kad viņš apklusa.
— Tas nav risinājums, — viņš teica. — Es saprotu.
— Es arī saprotu.
Viņš paskatījās uz viņu.
— Anet, es netaisos teikt, ka viss būs labi. Es nezinu, kā būs.
— Es arī nezinu.
— Bet es gribu, lai tu zinātu…
— Māri, — viņa klusi pārtrauca. — Nevajag tagad skaistus vārdus. Vienkārši dari. Meklē normāli, sarunājies ar mani, neslēp to, kas notiek. Tas ir viss, ko es lūdzu.
Viņš pamāja.
Tas nebija izlīgums — ne ar apskāvieniem, ne ar solījumiem sākt visu no baltas lapas. Tā bija vienkārši divu cilvēku saruna, kuri beidzot pateica viens otram to, ko pārāk ilgi turēja galvā. Sestdienas vakarā Elīna sēdēja ar māti virtuvē. Tēvs bija aizbraucis pie Andra — viņi sarunāja tikties personīgi, apspriest variantus. Pirmo reizi septiņu mēnešu laikā viņam bija īsta tikšanās, nevis kaut kas miglains.
Aiz loga satumsa agri, kā tas mēdz būt marta sākumā. Laternas dega mitrajā gaisā, pa ietvi gāja cilvēki atpogātās jakās — pirmais siltums, kuram vēl netici.
— Mammu, — Elīna teica, — vai jūs izlēmāt iet katrs savu ceļu?
Taču tas ko viņa uzzināja beigās bija negaidītākais, ko sieva var uzzināt
Šķir nākamo lapu, lai lasītu tlāk
